Ģeogrāfiskā karte - Aglona

Aglona ir apdzīvota vieta Latgalē, Preiļu novadā, Aglonas pagasta centrs. Izvietojusies starp Ciriša un Aglonas ezeriem autoceļu P60 un P62 krustpunktā 234 km no Rīgas. Aglonā atrodas Aglonas bazilika, kas ir nozīmīgs Latvijas katoļu reliģisks centrs.

Aglona sastāv no trim daļām: Aglona dienvidos no bazilikas, Somerseta Ciriša krastā un Jaunciems pie Aglonas—Preiļu ceļa. Aglona sāka veidoties 17. un 18. gadsimtu mijā, kad dominikāņu ordeņa mūki šeit uzcēla klosteri un baznīcu. 1883. gadā Novijdvoras muižas īpašnieks Roserts nodibināja Somersetas ciemu, nosaucot to savas sievas dzimtas uzvārdā. Somersetai 1925. gadā tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. 1935. gadā Somersetā bija 282 iedzīvotāji. 1968. gadā Aglona un Somerseta administratīvi tika apvienotas vienā ciemā.

Aglonā atrodas pagasta administratīvās iestādes, vidusskola, Katoļu ģimnāzija, kultūras centrs, brīvdabas estrāde, Maizes muzejs, Otrā pasaules kara ekspozīcija, veselības un sociālās aprūpes centrs, pasts.

Aglona savu nosaukumu ir ieguvusi no vārda egle (, agliena, aglaine). Kādreiz tur auguši egļu meži, kas kopā ar bagātīgo ezeru un upju sistēmu veidoja labvēlīgu dabisko vidi apvidus apdzīvotībai jau agrā senatnē.

Aglona kā viens no baltu tautu apdzīvotiem centriem ir pazīstama jau kopš 1800. – 500. gada p.m.ē. Madelānu pilskalns ar senpilsētu kādreiz bija ievērojams politisks un saimniecisks centrs. Pēc Johana Rīvija atstāstītās leģendas 1263. gadā šeit esot nogalināts Lietuvas dižkungs Mindaugs ar saviem diviem dēliem – Rukli un Rupeiki.

Aleksandrs Novickis Aglonai veltītajā brošūrā 1929. gadā rakstīja: "„Kā senos laikos, tā arī jaunākos laikos, pirms divsimt gadiem šis novads bijis ļoti apdzīvots. Visi iedzīvotāji un plašu zemju apgabali atradušies muižnieku Dadziboga un Ievas, dzimušas Selickas, Šostovicku rokās. Šie pēdējie bija nolēmuši šeit radīt vienu garīgās dzīves centru. Šī mērķa sasniegšanai viņi izvēlējās mācības devēju, svētā Dominika mācekļus, un tiem dāvāja plašus zemes īpašumus un ļaudis, lai tie uzceltu pirmo klosteri un koka baznīcu.”"

1697. gadā muižniece Ieva Justīne Šostovicka ar toreizējā Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu. Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera apriors tēvs Remigijs Mosokovskis un izvēlējās vietu baznīcai un klosterim. Viena no leģendām par vietas pirmsākumiem stāsta, ka pie Šostovickiem dzīvojusi latviešu meitene Anna (Anita), kura 1698. gada 15. augustā vakara lūgšanas laikā kapukalniņā redzēja Dievmāti ar Jēzus bērnu uz labās rokas. Vīziju – baltu baznīcu ar augstiem torņiem redzējis arī tēvs Remigijs. 1699. gadā uzkalnā uzcelta klostera ēka, bet gadu vēlāk pirmais koka dievnams, kuru Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina iesvētīja 1751. gada 10. septembrī, kad trešo reizi apmeklēja Aglonu. 1766. gadā koka baznīca nodega, izdevās izglābt tikai Dievmātes svētbildi. No 1720. līdz 1780. gadam uzcēla jaunu klostera ēku, bet no 1768. līdz 1780. gadam Aglonas mūra baznīcu. Jauno dievnamu 1800. gadā svinīgi konsekrēja Mogiļevas arhidiacēzes palīgbīskaps Jānis Benislavskis.

Aglonā dažādos laikos darbojušies poļu garīdznieks Zigmunts Loziņskis (Zygmunt Łoziński) un viens no baltkrievu dramaturģijas pamatlicējiem Kajatans Moraševskis (Каятан Марашэўскі).